Fotogrāfa Aleksandra Sokolova oficiāla mājas lapa

Aleksandrs Sokolovs

Stāsti

 

Fotosesija - tas ir viegli! 

 

   Jau daudzus gadus nodarbojos ar fotografēšanu un es tiešām nepārstāju brīnīties par to, cik ļoti līdzīgi viss vienmēr notiek – pilnīgi visas sievietes pirmoreiz atnāk trīcošas, bet prom aiziet ar apmierinātu smaidu. 

     Fotosesijas dienā sieviete parasti mostas ar domām, ka varbūt labāk tomēr neiet? Es taču vēl neesmu tam gatava. Vajag vēl mazliet notievēt/pasportot/pasauļoties... Es labāk uzzvanīšu un teikšu, ka slikti jūtos. 

     Saprotu, ka viņu smieklīgais uztraukums saistīts ar nezināšanu par to, kā tad te viss būs. Turklāt televīzijā vai žurnālā redzētās studijas itin nemaz nešķiet mājīgas – un ja tagad jāiedomājas sevi tādā kailai... Diez kas nav. Tāpēc man nemitīgi sanāk cīnīties ar šo briesmīgo stereotipu. 

     Sievietes domā, ka fotostudija – tā ir gaiša telpa ar baltām sienām, aukstu betona grīdu, uz kuras labākajā gadījumā uzklāts linolejs vai lamināts. Ka studijā pie tālākās sienas piestiprināts balts papīra fons, bet apkārt izkārtoti statīvi ar lietussargiem. Es tiešām nebrīnos, ka sievietei, kura iztēlojas šādu ainu, labāk gribas palikt mājās. 

     Un liels ir viņu pārsteigums, kad, ierodoties pie manis, viņas visapkārt ierauga mīkstos palagus ar dominējošu tumši sarkano un melno krāsu, ar samtu un grezniem zelta rāmjiem dekorētas sienas, te ir silts, skan pieklusināta mūzika un atmosfēra ir ļoooti erotiska un seksuāla.

     Protams, sievietes satraucas arī par pašu procesu. Viņas domā, ka uzreiz pēc ierašanās studijā būs jāizģērbjas un jāsāk pozēt. Jo televīzijā tieši tā arī rāda – modele stāv pie sienas un ik pa sekundei pati maina pozas, kamēr fotogrāfs tikai spiež pogu. Briesmīgi. Tā nedrīkst. Sievietes labsajūta ir primāra, tāpēc cenšos pats parādīt ikvienu pozu un nemitīgi saku, kas darāms – kur skatīties, kur rociņu, kur kājiņu. Lai sanāktu lieliska bilde, patiesībā no sievietes vispār nekas netiek prasīts. Galvenais, lai viņa tur ir – visu pārējo izdarīšu es.

     Nekad nav bijis tā, ka kādai sievietei būtu bijis grūti manā priekšā novilkt drēbes. Parasti ir pat otrādi – pēc sesijas, kad jāizvēlas bildes, sievietes nesteidzas apģērbties un dara to kailas. Iespējams, tas saistīts ar to, ka esmu redzējis tiešām daudz kailu sieviešu un šis skats manī neizraisa emocijas. 

     Bet varbūt tāpēc, ka studijā vienkārši ir karsts. Tomēr man pašam šķiet, ka galvenais, kas palīdz sievietēm atbrīvoties, ir fakts, ka pirms bildēšanās mēs vismaz stundu dzeram kafiju un runājamies par visu, ko vien esam gatavi izrunāt. Šajā laikā viņa iepazīst mani kā vienkāršu un atvērtu cilvēku, un uztraukums ir prom. 

     Un vēl man darbā ļoti palīdz īpašais fenomens, kuru līdz šim neesmu spējis līdz galam sev izskaidrot – sievietes manā klātbūtne nekad nekautrējas un nemulst. Es nezinu, kāpēc tā. Varbūt studijā ir tāda īpaša atmosfēra, varbūt man ir kāda specifiska harizma. Ir pat bijušas situācijas, kad sieviete atzīstas, ka pēc kopā pavadītas stundas viņa manā klātbūtnē jūtas atbrīvotāka nekā ar savu vīru, ar kuru kopā jau desmit gadi būts... Man nenormāli patīk to dzirdēt.

 

     Bet vēl vairāk savā darbā man patīk ieraudzīt to, kā sieviete pēc fotosesijas izmainās. Man ir milzīga pieredze ar sievietēm un man tiešām vajag itin maz laika, lai ieraudzītu katras sievietes plusus, stiprās puses. Un man nav grūti tos pateikt viņai arī skaļi. Viņas pašapziņa aug griezdamies un no fotostudijas viņa aiziet krietni pašpārliecinātāka.